Provokatīva fotogrāfija un filma
MĀKSLA
Fotogrāfija, filma, vēlme un lietas, ko labprātāk nesakām skaļi.
Izstāžu, muzeju un kuratoru jautājumi
contact@lokeutgard.com01Kuratoriem, galerijām un muzejiemFotogrāfija un filma uz intimitātes, tabu un publiska neērtuma robežas.
Loke Utgard strādā ar provokatīvu fotogrāfiju un filmu, pētot vēlmi, novecošanu, ievainojamību, seksualitāti un robežu starp fine art un pornogrāfiju.
Kuratoriem, galerijām, muzejiem un izstāžu organizatoriem, kuri meklē māksliniekus, kas strādā ar ķermeni, intimitāti un sociālo tabu, zemāk esošais mākslinieka teksts iepazīstina ar praksi un tās atkārtotajiem jautājumiem.
Izstāžu un seansu priekšlikumus var apspriest tieši ar mākslinieku. Norādi institūciju vai telpu, kuratora tēmu, piedāvāto formātu, vietu un datumus, kā arī darbus, kas tevi interesē.
Raksti uz contact@lokeutgard.com, lai apspriestu priekšlikumu un attiecīgo darbu pieejamību.
Fotodarbus, kas pieejami iegādei, skaties ierobežota izdevuma erotiskajos un provokatīvajos fine art izdrukās sadaļā Kolekcionāru izdevumi. Iegādes un izstāžu jautājumi tiek apstrādāti atsevišķi.
02Par darbu“Privātā dzīve un domas zem pieklājīgās versijas.”
Mani interesē privātā dzīve un domas zem pieklājīgās versijas.
Vēlme, novecošana, pievilcība, kauns, fantāzija, ievainojamība, sekss, kontrole, greizsirdība, maigums, cerība, atšķirība, neglītums, humors un visas lietas, ko pilnīgi parasti cilvēki nes sevī, kamēr rāda pasaulei daudz sakārtotāku sevis versiju.
Neizbēgami es šīs lietas pētu no vietas, kur pats atrodos: kā pusmūža balts vīrietis, kurš vēro sava ķermeņa novecošanu un vienlaikus pamana, ka ziņkāre, vēlme un iztēle ne vienmēr noveco tādā pašā tempā.
Tur ir nobīde. Plaisa.
Un es zinu, ka neesmu tajā viens.
Tik daudz kas paliek nepateikts un tomēr katru dienu klusi sēž mūsu prāta tumšākajos stūros.
Šī pretruna mani fascinē.
Iepakojums mainās. Dažreiz dramatiski. Bet kas notiek ar cilvēku iekšā? Kas notiek ar pievilcību? Seksualitāti? Fantāziju? Ar lietām, ko joprojām gribam, bet aizvien vairāk jūtam, ka nevajadzētu gribēt?
Liela daļa mana darba sākas pie tās mazliet nepatīkamās yuck reakcijas.
Un godīgi sakot, manuprāt, tā ir laba lieta.
Es bieži tai sekoju kā suns smaržai. Uz neērto domu, sociāli nepieņemamo vēlmi, fantāziju, ko cilvēks uzreiz grib paslēpt, noraidīt vai nosodīt.
Pārāk vecs.
Pārāk jauna.
Pārāk seksuāls.
Pārāk skarbs.
Pārāk intīms.
Pārāk neglīts.
Par daudz.
Tā vietā, lai uzreiz novērstos, parasti gribu zināt, kāpēc.
Dažreiz neērtums mūs brīdina par kaut ko svarīgu.
Dažreiz vienkārši esam nonākuši pie vienas no tām neredzamajām kultūras robežām, ko iepriekšējās paaudzes reiz novilka un par kuru jau sen neviens nav jautājis, kāpēc tā tur vispār ir.
Man nav īpašas cieņas pret robežu tikai tāpēc, ka tā ir veca.
Tas nenozīmē, ka veidoju attēlus tikai šoka dēļ. Šoks pats par sevi ļoti ātri kļūst garlaicīgs.
Daudz vairāk mani interesē pretruna.
Skaistums un sabrukums.
Jaunība un vecums.
Spēks un ievainojamība.
Kontrole un nodošanās.
Maigums un vulgaritāte.
Parastais un eksplicītais.
Tas, ko rādām, un tas, ko domājam.
Dažreiz tam vajag seju vai skatienu.
Dažreiz vecu roku uz jaunas ādas.
Dažreiz kailumu.
Dažreiz seksu.
Es neredzu tās kā atsevišķas mākslas pasaules.
Cilvēka ķermenis ir vienkārši vēl viena valoda, un seksualitāte ir viena no senākajām un spēcīgākajām lietām, ko cilvēki gadsimtiem vienlaikus svin, slēpj, regulē, iztēlojas un izliekas, ka par to nedomā.
03No nekustīga attēla līdz kustībai“Kas notiek, kad žanri, kuriem it kā jāpaliek atsevišķiem, sāk sajaukties?”
Daudzus no tiem pašiem jautājumiem pētu arī caur filmu.
Mani fascinē, kas notiek, kad žanri, kuriem it kā būtu jāpaliek nošķirtiem, sāk sajaukties.
Īsfilma un pieaugušo filma.
Drāma un pornogrāfija.
Fantāzija un reālisms.
Fine art un vulgaritāte.
Kaut kas skaisti kinematogrāfisks pēkšņi kļūst eksplicīts.
Kaut kas eksplicīts atsakās pārstāt būt cilvēcisks.
Fantāzija var gadu desmitiem privāti dzīvot kāda galvā, nekad netiekot pateikta skaļi. Filma ļauj man tai elpot, kustēties, attīstīt tēlus un galu galā kļūt fiziski reālai uz ekrāna.
Tas mani interesē daudz vairāk nekā vienkārši atkārtot tradicionālās pornogrāfijas vizuālo valodu.
Kāpēc ticamai īsfilmai būtu jānovērš skatiens, kad sekss kļūst īsts?
Kāpēc eksplicītam seksam pēkšņi būtu jāatsakās no tēla, emocijas un stāsta?
Kāpēc mēs tik mierīgi skatāmies uz simulētu vardarbību, nāvi, naidu un nežēlību, bet joprojām jūtamies dziļi neērti, ja kamera atsakās pamest telpu vienas no visparastākajām cilvēka darbībām laikā?
Šīs robežas mani interesē.
Un man patīk tās šķērsot.
04Pasaule apkārt“Liela daļa darba sākas tur, kur nopulētā virsma ieplaisā.”
Mani arī īpaši neiespaido liela daļa pasaules, ko esam sev apkārt uzbūvējuši.
Mūsdienu dzīvē ir milzīgi daudz izrādīšanās.
Kā izskatīties.
Kā uzvesties.
Kādi viedokļi jāuztur.
Kādu morāli jārāda.
Kuru jāiespaido.
Kā viņu iespaidot.
Kādu ķermeni rādīt.
Kuras vēlmes ir pieņemamas.
Kuras domas droši drīkst atzīt.
Kas jāslēpj.
Mēs veidojam identitātes kolēģiem, draugiem, partneriem, svešiniekiem un arvien vairāk arī tiešsaistes auditorijai, un tad tērējam milzīgi daudz enerģijas, lai tās uzturētu.
Katrs kļūst par savu mazo PR nodaļu.
Man tas šķiet nogurdinoši.
Un bieži neticami sekli.
Tāpēc liela daļa mana darba interesējas par brīžiem, kad šī nopulētā virsma ieplaisā.
Sekunde, kad cilvēks aizmirst pozu.
Doma, ko droši vien nevajadzētu atzīt.
Vēlme, kas nesader ar prezentēto identitāti.
Sociāli neērta pievilcība.
Ķermenis, kas atsakās palikt jauns.
Emocija, kas nav skaista.
Fantāzija, kas liek uzreiz teikt: Nē. Tas ir pretīgi.
Tieši tur es bieži kļūstu ziņkārīgs.
Es spiežu robežas, jo tās parāda, kur cilvēki sāk emocionāli iesaistīties.
Dažreiz tas padara darbu nepopulāru.
Dažreiz ienīstu.
Dažreiz mīlētu.
Dažreiz cilvēki smejas.
Dažreiz atkāpjas.
Dažreiz skatās daudz ilgāk, nekā bija plānojuši.
Visas šīs reakcijas mani interesē.
Man nav īpaši svarīgi, lai visiem patiktu tas, ko daru, un mani ļoti maz interesē slīpēt idejas tik ilgi, līdz tās vairs nespēj nevienu aizskart vai aizkustināt.
Ja visi uzreiz piekrīt, ka attēls ir gaumīgs, piemērots un skaists, dažreiz domāju, vai vispār esmu kaut ko atklājis.
05Skatītājs“Īstais objekts var būt cilvēks, kurš stāv fotogrāfijas priekšā.”
Fotogrāfija nebeidzas ar cilvēkiem kadrā.
Skatītājs ienes darbā savu vēsturi, morāli, pievilcību, aizspriedumus, ziņkāri, kaunu un neērtumu.
Divi cilvēki var skatīties uz tieši to pašu attēlu un redzēt pilnīgi dažādas lietas.
Viens redz skaistumu.
Otrs nepiedienību.
Viens redz ekspluatāciju.
Otrs brīvību.
Viens redz humoru.
Otrs redz kaut ko, ko izmisīgi būtu gribējis nekad neredzēt.
Šī distance mani ļoti interesē.
Dažreiz pat neesmu pārliecināts, ka fotogrāfijas īstais objekts ir cilvēks tajā.
Varbūt tas ir cilvēks, kurš stāv tai priekšā.
06Privāts mākslinieks“Cilvēks aiz kameras nav tēma. Ar darbu pietiek.”
Apzināti palieku privāts un strādāju ar vārdu Loke Utgard.
Es īpaši negribu, lai cilvēks aiz kameras kļūtu par tēmu.
Ar darbu pietiek.
Un varbūt viens brīdinājums ir vietā.
Es droši vien neesmu ļoti jūtīgiem cilvēkiem.