Pieaugušo filma ar stāstu

Liela daļa no tā sākas pilnīgi parasta pusmūža vīrieša galvā, arī manējā.

Novecošana maina to, kā vīrieti redz, daudz agrāk, nekā obligāti mainās viņa vēlme. Pievilcība, fantāzija un ziņkāre var palikt pārsteidzoši spītīgas, kamēr vecāku vīriešu seksualitāte bieži tiek skatīta caur pretīguma, pašsaprotamu tiesību sajūtas vai vardarbīgas izmantošanas prizmu.

Tās nav viena un tā pati lieta.

Mani interesē, kas paliek pāri, ja noņem piespiešanu un tiesību sajūtu un atstāj tikai fantāziju, pievilcību, kaunu, ziņkāri un savstarpēju izvēli.

Bet vīrieša fantāzija ir tikai puse stāsta.

Tikpat ļoti mani interesē sieviete otrā pusē.

Ko tu patiesībā redzi, kad skaties uz viņu? Ko pieņem? Kas tevi piesaista, kas ne, kas padara ziņkārīgu, neērtu, uzjautrinātu, uzbudinātu vai pilnīgi vienaldzīgu?

Tu neesi tur, lai pierādītu, ka viņa fantāzija ir pareiza. Tava reakcija ir daļa no darba, lai kāda tā būtu.

Kas notiek, kad tu apzināti ieej kaut kur, kur sevi normāli varbūt nekad nebūtu iedomājusies?

Man šis darbs ir daļēji fantāzijas būvēšana, daļēji māksla un daļēji eksperiments.

Dažreiz abi skatpunkti satiekas. Dažreiz ne. Dažreiz fantāzija iztur realitāti. Dažreiz pilnībā sabrūk. Dažreiz parādās kaut kas, ko neviens no mums nebija gaidījis.

Tieši šī atšķirība kļūst interesanta.

Dažas filmas tiek veidotas vīriešiem, kuri atpazīst šo privāto pasauli. Vienlaikus darbs pēta pašu fantāziju, vīrieti, kurš to nes, un sievieti, kura brīvprātīgi izvēlas tai satikties no otras puses.

Ko paredzēja prāts? Ko ķermenis patiesībā piedzīvoja? Vai kaut kas mainījās? Kas palika pilnīgi tāds pats?

Tas droši vien ir viens no skaidrākajiem izskaidrojumiem tam, kāpēc šīs filmas vispār pastāv.