Kāpēc pirms mani nolīgst vajag kastingu vai ekrāna provi?
Pieteikums nav darba rezervācija.
Fotogrāfijas var man pateikt, vai cilvēks varētu derēt vizuāli. Ziņojumi var pateikt, vai viņai patīk ideja. Neviens no tiem nepasaka, kāda viņa patiešām ir telpā, vai spēj spēlēt, vai mēs labi sazināmies un vai var izpildīt materiālu, kad kamera darbojas.
Tam ir domāts kastings.
Īsta produkcija var ietvert braucienu, naktsmītni, vietas, aprīkojumu, citu izpildītāju un daudz plānošanas. Ir maz jēgas visu būvēt ap cilvēku, ar kuru neviena puse vēl nav strādājusi. Mazāks kastings dod mums abiem kontrolētu veidu noskaidrot, vai projekts ir īsts, pirms apņemamies īstenot dārgo versiju.
Pirmā daļa parasti ir saruna. Es, protams, intervēju viņu, bet viņa intervē arī mani. Runājam par ieceri, ko viņa patiešām grib no darba, kas interesē, ko negrib, publicēšanu, privātumu, braucienu, samaksu, analīzēm, kur tās būtiskas, un iesaistītajiem cilvēkiem.
Es cenšos saprast, vai viņa saprot, kam piesakās, un vai ir īsta radošā ķīmija. Viņai vajadzētu noskaidrot, vai es sazinos tā, kā vietne lika domāt, vai atmosfēra šķiet normāla un vai viņa joprojām grib ar mani strādāt, kad pārstāju būt vietne un kļūstu par īstu cilvēku, kas sēž pretī.
Tad ir aktierspēle, ja projektam tā vajadzīga. Varu lūgt pateikt replikas, reaģēt uz norādījumiem, parādīt apmulsumu, bailes, pievilkšanos, dusmas, vilcināšanos vai jebkuru emociju, no kuras loma atkarīga. Modele var perfekti izskatīties fotogrāfijās un pilnīgi pazust brīdī, kad jārunā. Notiek arī pretējais. Parasts portfolio var slēpt cilvēku, kurš kļūst neticami interesants, kad kustas, runā un iegrimst tēlā.
Tieši tāpēc man nepatīk atlase tikai pēc nekustīgiem attēliem.
Kastings ir arī vieta, kur dokumenti un nauda pārstāj būt abstrakti. Identitātes pārbaudei, produkcijas dokumentiem, skatuves vārdam, ja vajag, izmantošanai, publicēšanai un īstajām projekta robežām jābūt saprotamām. Ja pats kastings ir apmaksāts, vienojamies arī par honorāru un samaksas kārtību.
Un jā, eksplicītam darbam var būt eksplicīta prove kameras priekšā, ja par to vienojas iepriekš.
Nav jēgas izlikties citādi. Ja cilvēku apsver produkcijai, kur vajadzīgs īsts seksuāls izpildījums, man var būt jāzina, vai viņa patiešām spēj izpildīt materiālu, no kura loma atkarīga, kamerai darbojoties. Atkarībā no projekta un kastingā saskaņotā tas var ietvert eksplicītu pozēšanu, redzamus dzimumorgānus, dažādas seksa pozas, penetrācijas leņķus, orālo seksu un ejakulācijas kadru uzstādījumus.
Tā nav pārsteiguma pārbaude un nav veids noskaidrot, vai cilvēku var pagrūst tālāk. Mērķis ir pretējais. Ja pilna produkcija atkarīga no konkrēta eksplicīta izpildījuma, abām pusēm ir labāk mazā kontrolētā kastingā atklāt, vai izpildītājai patiešām ir komfortabli un vai viņa var strādāt kameras priekšā, pirms lidojumi, vietas un lielāka produkcija rezervēti, pieņemot, ka tā būs.
Viņa šajā daļā pārbauda arī mani. Kā dodu norādījumus, kad darbs kļūst eksplicīts? Vai klausos? Vai atmosfēra ir gaidītā? Vai STOP patiešām nozīmē apstāties? Vai realitāte šķiet kaut kas, pie kā viņa brīvprātīgi atgrieztos un darītu vēlreiz?
Tāpēc es uztveru kastingu kā apdrošināšanu abām pusēm, nevis kā viņas sevis pierādīšanu man.
Ja tas darbojas, pilno produkciju var plānot ap cilvēku, par kuru tagad zinām, ka patiešām der. Ja ne, neviens nav izgāzies. Mēs vienkārši to uzzinājām, pirms iztērējām daudz vairāk naudas, laika un enerģijas nepareizai atbilstībai.