Ko producenti patiesībā meklē, ja esmu pilnīga iesācēja?
Izpildītāja, kas to dara pirmoreiz, nevar piedāvāt pieredzi, kuras viņai nav. Tas ne vienmēr ir problēma.
Dažām produkcijām interesantais jautājums ir, vai cilvēks der idejai. Vai kamera viņu pamana? Vai viņa labi sazinās? Vai var kustēties dabiski? Vai ir ķīmija ar ieceri, producentu vai citu izpildītāju? Vai izskatās pēc cilvēka, kuru auditorija patiešām atcerēsies?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, milzīgs portfolio nav vajadzīgs. Dažas aktuālas fotogrāfijas var parādīt izskatu. Saruna var atklāt, vai cilvēks saprot projektu un patiešām ir ieinteresēts. Ekrāna prove var pateikt daudz vairāk par klātbūtni kameras priekšā nekā divdesmit pozētas fotogrāfijas jebkad spēs.
Svarīga arī uzticamība, un šī daļa nav glamūrīga. Vai cilvēks atbild skaidri? Vai zina, kur viņai jābūt? Vai var bez haosa runāt par braucienu un datumiem? Vai var pateikt, kam ir atvērta, neliekot visiem minēt? Produkcijas maksā pietiekami daudz, lai viegla plānošana ap cilvēku būtu īsta vērtība.
Būt iesācējai var pat labāk derēt noteiktam darbam. Izpildītāja ar gadiem parastā porno var būt tehniski izcila, bet viņai jau ir ļoti iemācīti kustību, pozu un reakciju veidi uz kamerām. Ja projekts vēlas neveiklību, reālismu vai cilvēku, kurš joprojām šķiet parasts, iesācēja var atnest kaut ko citu.
Tas nenozīmē, ka «iesācēja» automātiski ir pievilcīga. Cilvēkam joprojām vajag lomai atbilstošu izskatu, klātbūtni vai personību. Tas vienkārši nozīmē, ka pieredzes trūkums nav tas pats, kas vērtības trūkums.
Sekotāji atkal ir atsevišķs jautājums. Ja zīmols nolīgst cilvēku tāpēc, ka viņa atved lielu auditoriju, sekotāju skaits ir svarīgs. Ja es atlasi veicu tāpēc, ka domāju, ka cilvēkam ir vieta filmā, tas var būt gandrīz nemaz nesvarīgs.
Iesācējas vietā es neizdomātu profesionālu vēsturi. Ja tā ir pirmā filmēšana, pasaki. Ja nekad neesi bijusi kaila kameras priekšā, pasaki. Producentu, kurš patiešām vēlas pirmreizējas izpildītājas, nebiedē vārds pirmā.
Mans kastings bieži sākas ar cilvēku, nevis CV. Mani interesē, vai tur ir kaut kas, kas kļūst interesantāks pēc kameras ieslēgšanas.
Ir vēl viena īpašība, kuru portfolio grūti redzēt: vai cilvēks spēj pārstāt domāt par labu izskatu. Daudz modeles darba māca cilvēkiem sargāt labākos leņķus. Kino dažreiz prasa pretējo. Apjukumu, neglītu raudāšanu, smieklus nepareizā brīdī, seju bez pozēšanas. Ja cilvēks var ļaut tēlam pārņemt vadību, nevis pastāvīgi pārbaudīt, vai joprojām izskatās pievilcīga, tas var būt daudz vērtīgāk par ideālu pozēšanu.