Atsevišķa pasaule

Loke Utgard atrodas kaut kur starp pieaugušo filmu un stāstniecību.

Stāsts nav tur, lai slēptu, kas ir šī produkcija. Tās ir eksplicītas pieaugušo filmas. Bet, manuprāt, fantāzija kļūst daudz spēcīgāka, ja ir iemesls, kāpēc šie cilvēki ir kopā, un ticams ceļš līdz tam, kas beigās notiek.

Kas ir šie cilvēki? Kāpēc viņi satikās? Kas notiek starp viņiem? Un kas liek situācijai lēnām pārvietoties no parastas uz intīmu?

Šī uzbūve ir daļa no pieredzes.

Skatiens, saruna, negaidīta iespēja, neparastas attiecības vai vienkārši atrašanās nepareizajā vai pareizajā vietā īstajā laikā var fantāzijai dot daudz vairāk nekā tūlītējs lēciens uz eksplicīto daļu.

Stāsts ir tur, lai stimulētu sajūtas, būvētu gaidas un dotu skatītājam kaut ko, kurā sevi iztēloties. Eksplicītais fināls joprojām ir galamērķis, bet ceļam līdz tam jāšķiet dabiskam visa iepriekšējā rezultātam, nevis kaut kam pielīmētam klāt atsevišķai ainai.

Es galvenokārt veidoju auditorijai, kuru saprotu, jo pats tai piederu: parastiem pusmūža vīriešiem, kuru ikdienā bieži ir daudz vairāk rutīnas un atbildības nekā neparedzamības un fantāzijas.

Mani interesē sajūta šim skatītājam: tas varēja notikt ar mani.

Parasts vīrietis. Ticama sieviete. Iespējama vieta. Notiek kas negaidīts, apstākļi mainās, robežas stāsta iekšienē pārvietojas, un normāla situācija pāraug kaut kur, kas parasti dzīvo tikai iztēlē.

Tehniskā kvalitāte ir svarīga, bet tehniskā pilnība šo identificēšanos nerada. To nerada arī savstarpēji aizvietojamas izpildītājas vai scenārijs, kam neviens netic pat sekundi.

Mērķis ir sajaukt stāstniecību ar eksplicītu pieaugušo filmu un izmantot vienu, lai stiprinātu otru.

Īsti cilvēki. Īsta ķīmija. Ticamas fantāzijas.