Kas notiek, ja pārdomāju filmēšanas vidū?
Tad kaut kam jāapstājas vai jāmainās.
Tas izklausās pašsaprotami, bet ir vērts pateikt, jo cilvēki var izturēties pret parakstītu rezervāciju kā pret mašīnu, kurai tagad jādarbojas līdz galam. Īsti cilvēki tā nestrādā.
Kaut kas ziņojumos var izklausīties pilnīgi labi un justies citādi, kad tu patiešām stāvi tur un to dari. Poza var sāpēt. Leņķis var šķist daudz atklātāks nekā gaidīts. Replika var skaļi izklausīties smieklīgi. Seksuāla darbība, kuru uzskatīji par vieglu, var pēkšņi šķist nepareiza ar kameru divu metru attālumā.
Pasaki to.
«STOP.» «Es negribu to darīt.» «Vai varam mainīt?» «Man vajag minūti.» Ar to pietiek.
Laba plānošana samazina pārsteigumus, bet neatceļ to, ka cilvēki reaģē uz realitāti, nevis tās versiju, ko iztēlojās sarakstē.
Produkcijai jāspēj paņemt pauzi, mainīt leņķi, izņemt ideju vai atteikties no ainas, nepārvēršot to personīgā krīzē. Daži labākie darbi rodas, pielāgojoties tam, kas patiešām notiek, nevis mēģinot izspiest sākotnējo plānu caur cilvēku, kuram tas vairs nav komfortabls.
Ir atsevišķs jautājums, ko bieži sajauc ar šo. Kaut ko apturēt filmēšanas laikā un mainīt to, kas notiek ar jau nofilmētu materiālu, nav viens un tas pats. Otrais jautājums atkarīgs no vienošanās un piemērojamā likuma. Pirmais ir tūlītējs: ja darbībai jāapstājas, tā apstājas.
Mans noteikums ir vienkāršs. STOP nozīmē apstāties. Nevis «vēlreiz, jo kamera nenofiksēja». Nevis «tikai pabeigsim šo leņķi». Apstāties.
Šis noteikums nav tāpēc, ka gribu klīnisku atmosfēru filmēšanas laukumā. Tas ir tāpēc, ka cilvēki atslābst vairāk, ja zina, ka var runāt normāli. Nevienam nevajadzētu pusi filmēšanas klusējot rēķināt, vai kaut kā pateikšana radīs drāmu.
Ja aina mainās, jo kāds izsakās, labi. Kamera izdzīvos.
Dažreiz vienas mazas lietas maiņa izglābj visu ainu. Pārvietot kameru. Mainīt pozu. Paņemt piecas minūtes. Atmest repliku. Aktierspēles daļai atkal apģērbties un pie eksplicītā materiāla atgriezties vēlāk. Produkcija, kurai ir tikai viens iespējamais ceļš, tāpat ir trausla.
Manuprāt, mazā laukumā tas arī ir vieglāk, jo saziņai nav jāiet caur trim nodaļām, pirms kaut kas mainās. Cilvēks var pateikt tieši, mēs atrisinām, un darbs turpinās, ja viņa to joprojām grib.